Mans novads. Domās pie sevis izrunājot šo vārdu salikumu, pie burta ‘’o’’ tiek ieturēta neliela pauze , sirdī lepnums iezogas. Ainažos dzīvoju jau 27 gadus, esmu nolēmis šeit novecot, uzskatu šo vietu par savu. Lai gan vietējie mani nepieņem, pat mani bērni, kas šeit dzimuši netiek pie vietējiem pieskaitīti. Nesen, kad tika veidoti novadi, un Ainaži tika pievienoti Salacgrīvai, biju to pulkā kas publiski pauda viedokli, ka tas ir nepareizi. Īpaši skaļi neuzstājos, jo iekšēji sapratu, ka ekonomiski, no naudas tēriņu viedokļa tas ir pamatoti. BET, kā sava miesta patriots un cienijams miesta pilsonis to pieņemt nevarēju. Kā nekā, vēsturiski pilsēta Ainaži ir veidojies kā lokāls un savrups nostūtis ar savu neatkarīgu domāšanu.

Pilsētu vēsturiski izveidoja divi cilvēki (Veide un Asaris) ar savu darbu un idejām. Pilsētas ģeogrāfiskais novietojums Latvijas vienā no attālākajiem nostūriem un vēsturiski izveidojies neatkarīgais domāšanas veids tieši atspoģuļojas arī cilvēku dzīves uztverē. Arī padomju laikos Ainažnieki jutās neatkarīgi, jo Ainažos bija Padomju saimniecība ar vienu no lielākajām republikas zvēraudzētavām, Sarkanās Zvaigznes metāla ceha ražotni un Cēsu autokollonas autobusa parka filiāli. Salīdzinoši ar tuvāko miestu Salacgrīva, kurš arī dzīvoja zaļi, jo tur bija gan zveiniecība, gan vairākas rūpnīcas (tai skaitā kolhozs Brīvais Vilnis), abos miestos cilvēki, uz kopējā republikas fona, bija pārtikuši, un savstarpēji bija izveidojusies labvēlīga konkurences gaisotne, kuram nu ir labāk. Atgūstot neatkarību, pretēji vēlamajam, ekonomiski vis mainījās, un mainījās uz slikto. Ainažos viss likvidējās un aizvērās, palika tikai par 2/3 samazinātā Cēsu autokolonnas filiāle. Sakarā ar to, ka Ainažos nebija Valsts ražotnes, bet gan citu uzņēmumu filiāles, privatizācijā Ainažnieki nepiedalījās. Padomju saimniecība tika sadalīta trīs daļās un man nesaprotamu iemeslu pēc  tika bezjēdzīgi un bez kāda ieguvuma privatizēta vietējo starpā. Toreiz neiedziļinājos, bet pašlaik atskatoties, tā vien šķiet, ka tika izvēlēts visnejēdzīgākais un nelabvēlīgākais privatizācijas modelis.  Salacgrīvā situācija bija nedaudz savādāka, sākās juku laiki ar ražotņu privatizāciju. Vienu brīdi, kad aktīvi šeptmaņi, nez kāpēc no Igaunijas, uzpirka Brīvā Viļņa pajas, bet Salacgrīvā gandrīz katrai ģimemei bija sakars ar Brīvo vilni, līdz ar to piederēja arī pajas, apmēram 3-5 tūkstošu latu vērtībā, tika sapirkti attiecīgi arī lietoti auto (pārsvarā sarkanas krāsas 5-7 gadi veci Audi) 3-5 tūkstošu latu vērtībā. Ar to arī ziedu laiki beidzās. Nosacītā konkurence divu miestu starpā saglabājās, bet jau ar pretējiem kritērijiem – kuram nu tagad ies sūdīgāk.

No mana viedokļa raugoties, Ainažniekiem nedaudz nepaveicās pirmajos neatkarības gados ar ievēlētajiem deputātiem un pilsētas vadību. Vēlēšanas un kandidātu atlase Ainažos bija haotiska, balstīta uz emocijām un subjektīviem viedokļiem. Balsot gāja rads par radu (praktiski Ainažos ir daži ģimeņu karteļi, kurus būtu vērts papētīt), nevis par cilvēku un viņu spējām. Turpretim Salacgrīvā vēlēšanās veiksmīgi un prātīgi cilvēki pievienojās tā laika vadošajām partijām, un ievēlētie deputāti lēmumus pieņēma partiju disciplīnas ietekmē. Negribu teikt, ka tas ir pareizi, bet toties nedaudz labāk nekā haotiski un subjektīvi privāto interešu labā. Līdz ar to, uz reģionālo reformu laiku, Salacgrīvas pilsēta bija galvas tiesu pārāka par Ainažiem. Bet ainažnieki bija ieslīguši vēl lielākā (ja tā var izteikties) provinciālismā, bez attīstības iezīmēm.

Notiekot reformai, un izveidojoties Salacgrīvas novadam, Salacgrīvieši bija kā galvenie un mēģināja dažādiem līdzekļiem uzklausīt attālo provinču iedzīvotājus, un skaidrot viņiem uz to brīdi notiekošo. Sakarā ar manu brīvo nodarbošanos un ņemot vērā manas dažas rakstura iezīmes, es biju viens no retajiem Ainažniekiem, kurš piedalījās Salacgrīviešu veidotajos saietos. Jāpiemin, ka es četrus gadus (divus sasaukumus) biju Salacgrīvas vidusskolas padomes priekšsēdis, un personīgi pazinu Salacgrīvas domes ļaudis un deputātus.  Mana pamatnostādne, kuru deklarēju, balstījās uz ideju, ka mēs – Ainažnieki nedrīkstam zaudēt savu Ainažnieciskumu, savu vēsturiski izveidoto domāšanu, savu savdabīgo, tikai Ainažniekiem raksturīgo provinciālismu. Ka izveidojoties Salacgrīvas novadam, nedrīkst pazust Ainaži kā pilsēta, ka jāsaglabā ‘’Es – Ainažnieks’’, ka mēs Ainažnieki nepieņemsim – Es Salacgrīvnovadnieks. Tiku uzklausīts, protams ar smīnu un pēc principa: ‘’Lai jau pasprēgā, gan jau nomierināsies, gan jau viss būs kā vajag’’ Nedaudz pārspīlēju, bet gandrīz patiesi.

Uz vēlēšanām deputātos nelienu, lai gan, uz katrām vēlēšanām tieku aicināts gandrīz visos sarakstos. Pēdējās vēlēšanās tiku uzaicināts kļūt par triju partiju biedru. Bet sakarā ar to, ka uzreiz nevar būt visās trijās, nācās visiem atteikt, un atkal mans uzvārds vēlēšanu listēs nebija. Nē, meloju, bija gan, manu dēlu saaģitēja, un viņš balatējās.

Kas ir noticis Ainažos šai laika sprīdī, kamēr esam Salacgrīvas novadā? Pirmais, kas nāk prātā – NEKAS nav noticis. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, bet dzīve praktiski šai miestā ir apstājusies.  Ja raugāsmies, Valstī krīze, tad jau labi, ka nekas nenotiek, jo, ja notiktos, tad uz krīzes fona tas nebūtu nekas labs. Skumjas gan sirdi pārņem, dažreiz cauri miestam pastaigas solī ejot. Nekas nenotiek. Par piemnēru, vasarā pilsētas svētku laikā tiek organizēts ielas basketbola turnīrs, kurā mēs ar dēlu un kaimiņu puiku veidojam savu komandu, un nu jau ceturto gadu ņemam godalgotās vietas. Vienu brīdi no malas paraudzījos, un konstatēju, ka es esmu vecākais ši turnīra dalībnieks, un par pārsteigumu, otrs vecākais bija mans dēls, kurš studē Universitātā 4 kursā. Pa vidu, vecuma grupā starp manu dēlu un mani, Ainažos nav aktīvu cilvēku. Nedaudz iedziļinājos šai savādajā situācijā un secināju, tik tiešām, Ainažos praktiski nedzīvo 1,5 paaudzes vecuma amplitūdā no 18-45 gadi. Bet tie ir tie, kas skaitās ekonomiski aktīvie. Šeit es statistiski atmetu tos, kurus var satikt ar polšu (krutku) kabatā  jebkurā mazpilsētā, ceļa posmā no veikala līdz autoostai. Un pēdējais nepatīkamais pārsteigums man nāca no mūsu sētnieces (komunālā departamenta vispusējās darbinieces), ka viņas meita, manas meitas klasesbiedrene, ar kuru mēs jau trīs gadus kopā kā vienīgie Ainažu miesta pārstāvji startējām Rīgas maratonā, ir atradusi darbu Norvēģijā. Līdz ar to, Ainaži ir zaudējuši vēl vienu sakarīgu cilvēku. Un šeit nu man atkal sašutuma pilnas pārdomas, es ar saviem nodokļiem esmu izskolojis un izaudzinājis (skolotāju, mediķu, policistu utt algas) sakarīgu pilsoni, kuram nu ir pienācis laiks atgriezt man (sabiedrībai) parādu, bet nē, Norvēģi pamanās man viņu atņemt sev, kā sviesta maizi, neieguldot nekādus līdzekļus audzināšanā un skološanā, bet paņem jau manis apmaksātu gatavu produktu, kurš nu ar savu darbu maksās Norvēģiem, nevis man. Esmu sašutis. Un šeit nu būtu vietā sākt analizēt, kā līdz šādam manam sašutumam esam nonākuši.

Šī darba pēdējo rindkopu izmantošu, lai pamatotu, kapēc nu šis mājas darbs ar numuru 1.  ir nobeigts. Lai izvērtētu mana miesta un novada perspektīvas, man ir nepieciešami konkrēti vēsturiskie dati, pašreizējie novada budžeta izpildītie un neizpildītie cipari, nākamā gada budžeta projekts (ir sagatavots, bet nav apstiprināts) un deputātu skatījums uz novada attīstību ilgtermiņā. Vēsturisko datu nav, jo šādā robežpaskatā pagasts eksistē ļoti neilgi. Pašreizējos datus, kamēr gads nav noslēdzies, es no pagasta grāmatvedes nedabūju. (Man bija neerti iet pie pagastveča Strauberga kg. sūdzēties, ka lūk, grāmatvede man ciparus nedod, bet man skolā prasa). Pagasta mājas lapā nekas sakarīgs nav atrodams, jo tā vēl joprojām ir tapšanas stadijā. Ilgtermiņa skatījums uz pagastu nekur nav atrodams, neviens vēl nav sacerējis (Cerība uz mani). Sakarā ar to, pašlaik neņemos turpināt, jo sanāks biznesa plāns pasaku līmeņa karaļvalstij. Labāk ķeršos klāt otrajam mājas darbam, kurā mēģināšu atainot no sava skatu punkta savu sašutuma cēloni (augstāk minētais) par manis maksāto nodokļu bezjēdzīgo izlietojumu.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published.

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

Set your Twitter account name in your settings to use the TwitterBar Section.