Šarmelšeihas pusmaratons.

 

Jau vairāku gadu garumā ir izveidojusies tradīcija katru rudeni kopā ar sieviņu braucu ceļojumā, kura pamatmērķis ir noskriet pusmaratonu. Lēmums, kur un kad braukt,  tiek pieņemts pavasarī,  jau pirms pavasara Rīgas maratona. Rūpīgi izpētu AIMS (Association of International Marathons and Distance Races) kalendāru, http://aimsworldrunning.org/Calendar.htm#current , pieskaņoju datumus savām un ģimenes svinamām dienām, izstudēju potenciālo galamērķu mājas lapas, pieņemu lēmumu, protams, apjautājoties sieviņai, vai viņa ir ar mieru braukt līdzi, tad arī sāku reģistrāciju un viesnīcu pasūtīšanu. Šoreiz sanāca tā, ka iepriekšējā rudenī sāku iet un pabeidzu daivinga kursus, un bija vēlme un iespēja apvienot abus, gan skriešanu, gan niršanu. Tamdēļ tika izvēlēta šī eksotiskā vieta Āfrikā – Šarmelšeiha.Mans skriešanas krekls

Rakstot vairāk pievērsīšos organizatoriskajai pusei un sajūtu aprakstam, nevis rezultātu analīzei. Jo Valmieras maratona dienā izmežģīju potīti un atļāvos noskriet pirmo treniņa skrējienu (5 km) tikai 6 dienas pirms starta Šarmelšeihā. Startēju ar pamatdomu – finišēt kontrollaikā 2 stundas un 45 minūtes, un ar bažām, vai potīte to atļaus.

Šarmelšeihā ierados svētdien, un līdz startam piektdien bija pietiekoši laika lai kaut nedaudz aprastu ar 30 grādu karstumu. Viesnīcas trenažieru zālē, kurā ar visu jaudu darbojās kondicionieris, pāris reizes nedaudz paskrēju. Daudz citu darbu sanāca, kuri sākās jau no agra rīta, ka skriešanai rīta pusē laika nebija (gan uz Kairu jālido, gan nirt uz visu dienu ar kuteri jābrauc),  bet vakarā noguruma slinkums ņēma virsroku.

Pēc nolikuma, kuru biju pēdējo reizi aplūkojis divas nedēļas pirms izlidošanas, bija dotas trīs dienas pirms starta, lai reģistrētos no 09.00-11.00 pretī vecā tirgus laukuma ieejai. Ierodoties trešdien pie augstāk minētās ieejas, nekas neliecināja par  pusmaratona norisi un tā reģistrāciju. Jautāt kādam vietējam bija bezcerīgi, jo nācās skaidrot, kas tas ir pusmaratons, un cik viņš ir garš. Uz ko saņēmu neviltotu izbrīna pretjautājumu – kāpēc jāskrien, un pa tuksnesi, un šādā karstumā. Pie tam, vispirms rīta stundā bija jāatrod, kādu, kurš kaut nedaudz, bet saprot angliski. Brīnumainā kārtā, tirgus tālākajā nostūrī atradu interneta kafejnīcu, un konstatēju, ka nolikumā ir izmaiņas, un reģistrācija ir tais pat laikos, bet klubā PACHA. Kontakttelefoni uzrādīti nebija. Taksisti protams zināja kur atrodas klubs, bet vest gribēja mani visur, tikai ne uz klubu, jo klubs taču no rīta esot ciet. Beidzot, kad nonācu klubā, par pusmaratonu man atkal nācās nolasīt īso vēstures kursu, un pastāstīt kāpēc es skrienu, pie tam vairākas reizes, jo tikai ceturtais pieaicinātais zināja man pateikt, ka viņš pazīstot vienu, kas ar pusmaratona organizēšanu nodarbojas. Beidzot uz vakaru sazvanot organizatoru un aizrādot, ka ap 11,00 neviens klubā mani nereģistrēja, saņēmu izbrīna pilnu skaidrojumu, ka nav jau vēl vienpadsmit, lai nāku noliktajā laikā (vakarā) un viss būs OK. Austrumu valstīs daudz kas notiek savādāk. Tā ka man vakarā nācās vēlreiz mērot ceļu no viesnīcas, kas atradās ārpus pilsētas, uz klubu.

Toties, piektdienas rītā, nakti pavadot gultā kura nepārtraukti viļņojās, jo ceturtdien visu dienu uz kutera jūrā nirstot pavadīju, uzreiz pēc sešiem jau biju vakariņās. Noteiktajā satikšanā vietā ierados ar 4 minūšu nokavēšanos, ar domu, ka šai valstī, un pie tam, ja pasākumu organizē Itāļi, nekas nenotiks laikā. Notika gan, un nācās uz starta vietu, kas atradās Ras Mohamed nacionālā parka teritorijā, braukt ar taksi.

Visa informācija, kura skanēja diktafonā, bija Itāliski, jo pasākumu organizē itāļi. Kad mēs ar Kuveitieti, kuru mēģināju pierunāt braukt uz Rīgu skriet, palūdzām arī dažreiz ko angliski pateikt, tad mums par godu arī angliski sāka šo to stāstīt. Es ar savu kreklu, kuru rotāja uzraksts Latvija, biju priekš vietējiem eksotika. Dalībnieku vidū biju no vistālākā ziemeļu punkta. Cilvēki nāca klāt runāties.

Izejot 9.00 uz starta, nedaudz bija jāpagaida, jo Ambulances mašīna ar mediķiem traucoties uz starta vietu, un esot jau tepat aiz pēdējā līkuma. Bez viņu klātbūtnes pasākums notikt nevar. Tā mēs 29 grādos nogaidījām 20 minūtes. Biju jau nedaudz sakarsis. Sāku skriet lēnām, tērzējot ar Kuveitieti un mēģinot viņam pastāstīt, kas ir sniegs. Arī pēc otrā kilometra viņam nebija skaidrs, kā tas ir, ka ledus no gaisa krīt. Dzirdinātavas bija ierīkotas pēc katriem trim kilometriem. Gaisa mitrums, atbilstoši publicētajām laika ziņām 0. Eiropā skrienot, parasti pēc pirmajiem 5 km dzert neprasās, bet dzeru pieklājības pēc. Tuksnesī jau pēc 3 km izdzēru nepilnu puslitru. Ūdeni pasniedz vēsu, 0,7 litru plastikāta pudelēs. Otro ūdens pudeli uzlēju sev uz pleciem un muguras. Ap ceturto kilometru sapratu, kamdēļ liela daļa skrējēju skrien ar ūdens pudeli rokā. Pie sestā kilometra dzirdinātavas vienu pudeli gandrīz izdzēru, otru uzlēju sev virsū, bet trešo paņēmu līdzi rokās. Skrienot uz kājām neskatos, bet ap septīto kilometru domādams, ka ne tās zeķes esmu uzvilcis, kaut kā spiež un neveikli čabas uzvedas pamanīju, ka liela daļa manis lietā ūdens ir uzkrājies zeķēs un botās, kam apkārt izveidojies smilšu slānis. Vismaz bija nodarbe, un mēģināju izrēķināt, par cik kilogramiem manas kājas ir palikušas smagākas.

Asvalts bija tikai pirmos 2,5 kilometrus, tad sākās nenosakāma materiāla segums. Un jo tālāk skrējiens norisinājās, jo drausmīgāks viņš kļuva. Ap 17 kilometru, kur trase gāja gar līča krstu, nācās skriet pa gliemežvāku lauskām. Te gan jāpiezīmē, ka tie bija lielie, tā ap 20-30 cm,  jūras gliemežvāki. Posms nebija garš, meteri 500, bet vizuāli iespaidīgs. Trase vietām vijās līkločiem, augšup lejup pa koraļļu rifiem, mainoties ar iespaidīgiem gariem smilšainiem gabaliem gar Jūras krastu. Neizpalika arī posms kas man līdz šim asociējās ar tuksnesi. Smilšu (kādas pie mums Jūrmalā) kāpas augšup, lejup ar dziļām smiltīm. Trase bija gan ar gariem lēzeniem kāpumiem, gan nelieliem un stāviem kāpumiem. Pēdējā kilometrā organizatori īpaši parūpējās. Nācās uzskriet koraļļu rifā (mūsu vanšu tilts, jeb Stokholmas pauguri – pupu mizas). Manā skatījumā, kā nesakopts būvlaukums kurā nesen sagruvis debesskrāpis ar sadauzītu gāzbetonu, kur vietām ārā spraucas paneļu bloku atlūzas. Uz starta tikām brīdināti, ka koraļļi ir ļoti asi, un nav vēlams krist. Kā apliecinājums tam, viena kundzīte lejup skrienot paklupa, un nevarēja turpināt skriet, jo nobrāzums bija ļoti dziļš un saiņojošs. Bet līdz finišam bija palikuši 400 metri.

No devītā kilometra dzirdinātavas līdz divpadsmitā kilometra dzirdinātavai, kā visos iepriekšējos pusmaratona skrējienos, diskutēju ar sevi par tēmu, kas ir primārais, rezultāts, jeb labsajūta. Citas reizes skrienot šādu diskusiju ar sevi sāku ap 15 kilometru, bet šeit lika sevi manīt sāpošā potīte, un apstāklis, ka fiziski nebiju sagatavojies. Un kā vienmēr, lēmums bija – finišēt ar smaidu.

Finišā izrādījās, ka gaisa  temperatūra kādu laiciņu jau ir 34 grādi. Biju apmierināts un sajūsmā. Apkārtējā atmosfēra bija burvīga, jo ap 70% no pusmaratona dalībniekiem bija Itāļi. Paralēli notika arī 5 km satelītskrējiens, kura dalībnieki pārsvarā bija vietējo viesnīcu un veikalu darbinieki.

Pirms izbraucām atpakaļ ceļā, bet visi Itāļi un citi ārzemnieki satilpa 6 lielos komfortablos autobusos, nācās sēdēt autobusā 20 minūtes. Tikmēr organizatori kopā ar vietējiem policistiem, kuri bruņojušies ar rācijām un automātiem, man neskaidrā valodā savā starpā sabļaustījās un haotiski skraidīja. Un tad kalna galā parādījās Antonio (vīrs ap gadiem 80) ar Itālijas karogu uz pleciem. Viņu pavadīja divi kvadrocikli un divi līdzskrējēji. Viņš bija nolēmis finišēt pēc 4 stundām un 20 minūtēm. Puse Itāļu no autobusiem izbira, dažu sekunžu laikā no organizatoru busiem tika izņemti reklāmu plakāti un pilnībā atjaunots novāktais finišs, lai Antonio varētu finišēt. Trīs minūtes pēc Antonio finiša ar policijas eskortu priekšpusē un armijnieku džipu pilnu ar ložmetējniekiem pakaļā visi seši autobusi uzsāka atpakļ ceļu uz pilsētu.

Bet sākums visam bija Pekinas olimpiāde, kad mūsu Jeļena Prokopčuka pamatoti atteicās skriet lielā karstuma dēļ. Tad arī pieņēmu lēmumu – pamēģināt skriet pa tuksnesi karstumā. Nākamais mērķis – tuvāko trīs gadu laikā noskriet   pilno maratona distanci, bet mums, eiropiešiem pieņemamos laika apstākļos. Tas varētu notikt Valmierā, jo sanāk vasaras garumā lēnām un nesteidzoties sagatavoties.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published.

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

Set your Twitter account name in your settings to use the TwitterBar Section.